Iedomājieties tumšu, drēgnu rudens vakaru kaut kur Latvijas laukos pirms vairākiem gadsimtiem. Vējš svilpo aiz koka mājas sienām, bet iekšā pie rijas krāsns čakli strādā zemnieku ģimene, žāvējot labību un kuļot graudus. Taču šajā ainā ir kas neparasts – pie nelielā lodziņa karājas vienkāršs linu auduma gabals, kas ne tikai pasargā no aukstā vēja, bet arī piešķir telpai mājīgumu. Šis ir viens no pirmajiem aizkaru stāstiem Latvijā – praktiska nepieciešamība, kas ar laiku pārtapa par mājas interjera neatņemamu daļu.
Kamēr zemnieki izmantoja aizkarus funkcionalitātei, muižnieku un vācbaltiešu pilīs aizkari sāka iegūt pavisam citu nozīmi. Gotikas laikmetā, kas Latvijā valdīja no 13. līdz 16. gadsimtam, pilīs un baznīcās parādījās smagāki audumi – samts un brokāts –, kas tika ievesti no Rietumeiropas caur Hanzas savienības tirdzniecības ceļiem. Rīga, kļuvusi par Hanzas pilsētu 1282. gadā, kļuva par vārtiem, caur kuriem Latvijā ienāca ne tikai preces, bet arī jaunas interjera idejas.
Muižās aizkari kalpoja kā statusa simbols. Tie tika rotāti ar izšuvumiem, bārkstīm un pat zelta diegiem, demonstrējot saimnieku bagātību. Interesanti, ka šādos namos aizkari bieži bija tik gari, ka sniedzās pāri logiem un gulēja uz grīdas – greznības apliecinājums, kas mūsdienās šķiet pašsaprotams. 18. gadsimtā, baroka un rokoko ietekmē, aizkaru dizains kļuva vēl izsmalcinātāks. Piemēram, Jēkaba baznīcas tornis Rīgā, kas 1756. gadā ieguva kupolveida smaili, simbolizēja arhitektūras greznību, un līdzīgi grezni aizkari rotāja turīgo mājas, radot telpās teju teātra cienīgu atmosfēru.
Šodien aizkari Latvijā ir kas vairāk nekā tikai auduma gabals pie loga. Tie apvieno mūsu senās tradīcijas ar mūsdienu tehnoloģijām. Motorizēti aizkari, kas atveras ar pogas spiedienu, un ekoloģiski audumi, kas izgatavoti no pārstrādātiem materiāliem, ir kļuvuši par daļu no modernā latvieša ikdienas. Tomēr joprojām populāri ir lina aizkari, kas atgādina par mūsu saknēm, un tautiski raksti, kas nes Latvijas vēstures elpu.
Kāds dizainers reiz teica: “Aizkari ir telpas dvēsele.” Un patiešām – no vienkārša linu gabala rijas logā līdz greznām samta drapērijām muižās un košiem akcentiem mūsdienu mājokļos, aizkari stāsta stāstu par mums pašiem. Nākamreiz, kad aizvilksi aizkarus savās mājās, padomā – varbūt tie slēpj kādu vēstures pavedienu, kas vijies cauri gadsimtiem līdz pat šim brīdim?
